Es Tevi vienmēr atceros

Veroties ārā pa logu kārtējo reizi satrauc rudens miers. Saule ir tik spoža un zvaigznes naktī spīd skaidrāk kā parasti. Zvaigznes, kuras piederēja mums, mums diviem vien. Tās pašas zvaigznes, tā pati debess un tas pats rudens. Jā, arī tas piederēja mums. Piederēja. Rudens ir laiks, kam gribas pakļauties, atdoties. Tas nospiež tevi uz ceļiem un vienmēr uzšķērž vaļā, plaši vaļā. Uplēš tevi un tavas sadzijušās brūces, bet tas piederas. Tu ļaujies. Jo tik pat mierīgi kā tas atnāk, tas lēnām tevi sadziedē un aiziet.

Veroties ārā pa logu šajā laikā vienmēr apžilbst acis. Arī naktī. Tu abžilbsti tik ļoti, tu gribi apžilbt. Ārā tevi silda rudens dzestrais gaiss, un tu abreibsti ievelkot nāsīs smaržu, kas liek tev dzīvot. Ārā smaržo rudens, smaržo gaiss un atmiņas, un nemanot ciemos atnāk nostaļģija. Tā riebj, it sevišķi, kad tā ir tik skumja. Vietas, lietas, jūtas. Riebj. Un aizrauj.

Es Tevi vienmēr atceros. Un te tikai. Es Tevi vienmēr jūtu. Un ne tikai. Tu esi kaut kur tur, dziļi, dziļi manī. Bet es Tevi neskrāpēju vairs ārā, kā agrāk. Varbūt tagad Tu skrāpē ārā mani, skrāpē sevi no manis ārā. Sāp? Sāp. Viss ir mierīgi, rāmi turpina savu gaitu. Bet Tevis nav un manis nav. Mēs neesam. Varbūt kur citur. Mēs esam vienā vietā, katrs savā lielceļa pusē. Lielceļa? Vai meža stigas? Es nezinu. Tu vienmēr paliksi mans. Man Tu esi mans un tikai. Mīlestība? Viņa tur ir, tā tur vienmēr ir. Pirmā vai pēdējā, kāda starpība. Varbūt viņa ir tikai akli nomaldījusies no manis vai Tevis, vai mūsu meža stigas. Vai arī Tu viņu piesēji pie ķēdes kādā pagalmā kā suni? Un nelaid vaļā.

Nav pagājusi neviena pati diena, saulaina, vējaina, lietaina vai līdz kaklam pilna ar sniegu, kad es nedomāju. Es gribētu nedomāt, ļoti gribētu. Nav pagājs kaut viens rīts vai vakars, kad man prātā nebūtu Tevis. Neprātā. Un sirdī. Ja Tu zinātu, cik ļoti es Tevi mīlēju, ak Dievs, cik ļoti es Tevi mīlu un vienmēr mīlēšu. Bet neērtība tam nedpiedien. Tāpat kā man. Salkanība šiet arī nebūtu vietā, vai ne? Tā šķebina.

Mēs neesam vairs tie, kas bijām, neesam vairs tie, kas gribējām būt. Mēs varam būt tie, kas gribam, ja gribam. Mēs varam un esam tepat, citur vairs nekad, ne tā. Viss tas slēpjas vēlmē būt. Tu gribi būt? Es gribu, lai Tu esi, bet ne tā vienkārši. Ieskaties, ieklausies, pieskaries, sajūti. Kaut to, kas mānīgi mums varētu šķist kā tukšums tukšā vietā. Bet Tur nav ne tukšums, ne tukša vieta. Tur esam mēs abi. Vai vismaz viens no mums.

Atkal paveros ārā pa logu un redzu to rudeni dienā un tās zvaigznes naktī, kas piederēja mums, mums diviem vien. Es gribētu, lai Tu arī redzi. Neesi tik tālu prom no manis, būdams tepat blakus. Bet tādā dīvainā kārtā Tu atkal uzrodies vēl tuvāk un aizrauj mani prom tur, kur mums vienmēr bija labi un tur, kur rudens izaug man cauri.