Es redzēju Tevi sapnī

Ir tāda sajūta, ka tam nevajadzētu tā būt. Nevar būt, ka ir tā kā ir. Kur ir palicis liktenis? Noslēpies kādā pagultē. Tas nav lemts mums abiem. Ne tā. Dvēsele plosās un tiek saplosīta, vairs nav zemes, uz kuras stāvēt. Bet tomēr es uz tās stāvu, staigāju pa tās grubuļaino reljefu, turos. Atliek tikai pāriet pāri ceļam, uz otru pusi. Pats uzbūvēji to žogu, kuram, pēc maniem aprēķiniem, te tagad nevajadzētu būt, un Tu to zini, Tu pats zini, ka to vajag nafig nošķūrēt nost, nojaukt, noārdīt. Tā vietā tu ārdi mani. Ārdi līdz kamēr vairs nepaliks nekā, tikai primitīvs instinkts. Un interese par pasauli būs salmiņš, pie kā pieķerties, lai nepazustu pavisam, lai paliktu kādam vērtīgs. Mums nav jēgas uzturēties šajā pasaulē vienam bez otra. Tu dzīvo tā kā negribi dzīvot, es to redzu, jūtu, saožu. Bet laikam starp mums ir pārāk daudz aizpildīta tukšuma. Un es Tevi gaidīšu mūžam, jo es Tevi mīlu un tas ir muļķīgi. Tu neesi saucis mani par muļķi, es sevi tā saucu. Un vienmēr pienāk laiks atzīties. Es redzēju Tevi sapnī.